Reiz tirgū viduslaiku Itālijā kāda sieviete izģērbjas kaila sava mīļotā priekšā. Un mīļotais prot atdarīt šo mīlestības apliecinājumu. Taču kā gan šis stāsts nonāca Vatikāna milzīgajā bibliotēka un tika aizmirsts? Kādu dienu vientuļš bibliotekārs atrod aizmirstos stāstus. Stāstus par brīnumu, par mīlestību un ilgām, iedomību un kārdinājumu. Par mākslu un realitāti.
Brīnums tirgus laukumā, Jana Vīses debijas romāns, iznāca 1990. gadā. Kopš tā laika romāns ir atradis pastāvīgi vairāk lasītāju un iekarojs viņu sirdis gan Norvēģijā, gan ārpus tās. Romāns ir izdots 17 valstīs. Norvēģijā vien ir pārdoti 100 000 eksemplāri.
Jūsu priekšā ir romāns, leģendu caurvīts vēstījums par labā un ļaunā ciešo līdzāspastāvēšanu, stāsts par labestību un mīlestību, ko vienmēr meklējam citos un citur.
Romāna oriģinālnosaukums skanētu “Sieviete, kura tirgus laukumā izģērbjas kaila sava mīļotā priekšā”. Un ir arī vīrietis, kurš tirgus laukumā izģērbjas kails savas mīļotās priekšā. Ir mīlestības brīnums. Ir naids. Un ir Roma un galvenais varonis, kurš rokas Vatikāna bibliotēkas arhīvos, dzenot pēdas kādai neparastai altārgleznai “Madonna ar bērnu”, tās nezināmo radītāju likteņu līkločos un cauri gadsimtus vecām liecībām atklājot aizmirsto ceļu uz sevi šodienā.
“Šī grāmata - viduslaiku stāsts Umberto Eko stilā - vēsta par brīnumainu Jaunavas Marijas svētbildi, kas ikvienam, kurš uz to raugās, piešķir fantastisku spēju dziedāt. Stāstījuma uzbūve ir ģeniāla. Tā visā pilnībā īsteno ķīniešu lādīšu principu, ļaujot mākslinieka, stāstnieka un mūsdienu pētnieka likteņu pavedieniem savīties vienā veselumā.
“Brīnums tirgus laukumā” ir viena no retajām grāmatām, kurā māksliniecisks dziļums iet rokrokā ar cilvēcisku siltumu. Izlasījis šo romānu, cilvēks jūtas visādā ziņā bagātāks,” raksta Suzanne Bjertrupa, “Politiken”
Jans Vīse dzimis Bērumā, Norvēģijā. “Brīnums tirgus laukumā” ir viņa pirmais romāns. Grāmatu no norvēģu valodas tulkojusi Inga Bērziņa.
Komentē