Kādreizējo laiku sabiedrības iekārtas demonizēšana vai slavināšana, iespējams, ir viena no vismuļķīgākajām lietām, ar ko nodarboties, ja vēlas saprast vēsturi.

Dāņu vēstures profesors Bents Jensens pagājušā gada [2002] decembrī izdeva grāmatu «Lielais Gulags» (Gulag og glemsel), kas Dānijā izraisīja lielas debates. Viņš grāmatā analizē noziegumus, kas tika izdarīti Padomju savienībā pēc 1917. gada revolūcijas. Tomēr viņa svarīgākais mērķis ir pagaisināt to, ko viņš dēvē par aizmistības plīvuru, kas ir pārklāts šiem noziegumiem, vismaz no daudzu kreiso radikāļu puses.

Pie vainas atdzimušajai interesei par noziegumiem Padomju savienībā ir gan politiskā virziena maiņa, gan nesen atvērtie Krievijas arhīvi, kas dod zinātniekiem iespēju piekļūt jaunam materiālam. Ir ļoti labs iemesls ar prieku sagaidīt diskusijas un jaunus pētījumus par Padomju savienību. Piemēram, nav nekāda iemesla, lai kreisie radikāļi aizstāvētu Staļina noziegumus Padomju savienībā. Tikai dažreiz? Tas pats attiecas arī uz to, kā skaidro nacismu un kāpēc tas ieguva tik lielu piekrišanu Vācijā? Svarīgāk varbūt ir saprast, nevis nosodīt.

Bjergulvs Brōnens Klassekampen 2003. gada 7. janvārī

Apgāds Atēna grāmatu virknē «Dzīvā vēsture» izdevis Benta Jensena grāmatu «Lielais Gulags. Krievijas traģēdija un Rietumu atmiņas zudums XX gadsimtā».

Grāmatu no dāņu valodas ir tulkojusi Inga Bērziņa.

1917.gadā sagrābuši varu Krievijā, Ļeņins, Staļins un citi boļševiku partijas vadoņi sāka nežēlīgu karu pret valsts iedzīvotājiem un pastāvošo sabiedrību, lai īstenotu savu marksistisko utopiju. Vecās iekārtas sārņi bija iznīcināmi, lai rastos "jaunais cilvēks" un jauna, tīra sabiedrība. Iznākums bija Eiropas lielākā masu slepkavība XX gadsimtā.

Kaut gan Rietumu pasaule par šiem noziegumiem zināja jau laikā, kad tie tika veikti, reakcija bija niecīga. Gluži pretēji – daudzi tos palīdzēja slēpt un noklusēt. Pat šodien komunistiskais genocīds ir palicis nacistiskā genocīda ēnā par spīti satriecošai līdzībai starp abiem režīmiem.

Delfi